• 1488. gads – Bartolomejs Diass atklāj Labās cerības ragu;
• 1492. gads – Kristofors Kolumbs atklāj Ameriku;
• 1498 – Vasko da Gama apbrauc Āfriku un atrod jūras ceļu uz Indiju;
• 1519-1522 – Fernando Magelāns un El Kahons apceļo pasauli.

Šajā laikā Eiropas kuģi kuģoja apkārt pasaulei, meklējot drošākus vai ātrākus tirdzniecības ceļus un jaunus tirdzniecības partnerus, tādējādi veicinot kapitālisma izplatību Eiropā.

Tika atklātas daudzas jaunas tautas un nācijas, sastādītas precīzākas kartes un atklātas daudzas jaunas zemes.

Slavenākie pētnieki bija Kristofors Kolumbs, Vasko da Gama, Pedro Alvaress Kabrāls, Džons Kabots, Jermaks un Huans Ponce de Leons,

Bartolomejs Diass, Ferdinands Magelāns, Vilems Barents, Ābels Tasmans, Žaks Kartjē, Viljams Jansons un kapteinis Džeimss Kuks,

un daudzi citi, kuru ieguldījums ģeogrāfijā ir mazāk zināms.

Ideja par ģeogrāfisko atklājumu laikmetu aizsākās renesanses laikmetā, kad sāka izplatīties jaunas tehnoloģijas.

Uzlabojās kartogrāfija un navigācija, tika izstrādāti labāki ieroči un kuģi. Radās ideja atklāt ceļu uz Āziju caur rietumiem.

Liels sasniegums bija karaku un karavānu izgudrošana: šie kuģi varēja ne tikai kuģot pa salīdzinoši mierīgo Vidusjūru, bet arī aizpeldēt līdz Atlantijas okeānam.

Izpētes pirmsvēsture

Mongoļu iebrukums aizsāka Atklājumu laikmetu, ne tikai sējot nāvi, bet arī atverot tirdzniecības ceļus starp Eiropu, Tuvajiem Austrumiem un Ķīnu.

Daudzi eiropieši, lielākoties itāļi, izmantoja šo situāciju.

Pirmais ceļotājs Džovanni de Plano Karpīni 1244.-1247. gadā devās uz Mongoliju.

Tomēr slavenākais ceļojums uz Austrumiem bija Marko Polo 1271.-1295. gadā, ko viņš aprakstīja pēc atgriešanās un piesaistīja Eiropas uzmanību.

Diemžēl sauszemes ceļojumiem bija daudz šķēršļu: tie bija gari un bīstami, tos palēnināja mēris un Osmaņu impērijas izveidošanās, kas ierobežoja tirdzniecību ar Austrumiem.

Portugāļu atklājumi

Galvenais raksts – Portugāles koloniālā impērija.

Galvenais ģeogrāfisko atklājumu motīvs bija naudas zelta un sudraba trūkums.

Vienu no pirmajām lielajām ekspedīcijām nosūtīja Portugāles princis Henrijs Navigators.

Šī ekspedīcija devās Atlantijas okeānā un 1419. gadā atklāja Madeiras salu, bet 1427. gadā – Azoru salas. Abas salas kļuva par Portugāles kolonijām.

Henrija mērķis bija izpētīt Āfrikas rietumu piekrasti, jo vienīgie tirdzniecības ceļi uz Rietumāfriku veda caur Sahāras tuksnesi,

un šos ceļus kontrolēja Portugāles pretinieki musulmaņi.

1434. gadā tika apbraukts Bojadora zemesrags, un dažas desmitgades vēlāk tika apbraukta arī Sahāra un nodibināti tirdzniecības sakari ar tagadējās Senegālas iedzīvotājiem.

1482. gadā Djego Cao ekspedīcija tikās ar Kongo karalisti.

1488. gadā Bartolomejs Diass aplidoja Labās cerības ragu un pierādīja, ka jūras ceļš uz Indiju ir iespējams.

1498. gadā Vasko da Gama izmantoja Bartolomeja Diasa atklājumu un pirmais sasniedza Indiju pa jūru.

Amerikas atklāšana

Portugāles konkurente Spānija pētīja lēnāk līdz pat 15. gadsimta beigām, kad Spānija un Portugāle sacentās par ietekmi Kanāriju salās, ko ieguva Spānija.

1492. gadā Kastīlijas karaliene Izabella I atbalstīja Kristoforu Kolumbu (ekspedīciju veidoja trīs kuģi – Niña, Pinta un Santa Maria), lai apietu Portugāli un aizpeldētu uz rietumiem uz Indiju.

Taču Kolumbs nesasniedza Āziju, bet atklāja “Jauno pasauli” – Ameriku. 1500. gadā portugālis Pedro Alvarešs Kabrāls atklāja Brazīliju.

Zemes strīdu atrisināja pāvests, kurš sadalīja ietekmes sfēras, piešķirot Portugālei Āfriku, Āziju un Dienvidameriku.

Spānija saņēma pārējo nezināmo pasauli, Klusā okeāna salas un pārējo Amerikas daļu.

Spāņu pētnieki bija vīlušies par to, ko atrada, jo salās nebija bagātīgu resursu, taču atklāja, ka šajā kontinentā atrodas spēcīgas un bagātas impērijas,

salas kalpoja kā koloniālie punkti, no kuriem konkistadori kuģoja, lai uzbruktu šīm impērijām. Slavenākie bija acteki (iekaroti 1521. gadā) un inki (iekaroti 1532. gadā).

Pēc spāņu iekarojumiem galvenais mērķis bija iegūt zeltu un sudrabu un eksportēt to uz Spāniju.

1519. gadā, tajā pašā gadā, kad Kortesa armija iekaroja acteku impērijas zemes, Spānija atbalstīja portugāli Ferdinandu Magelānu.

Misijas mērķis bija atrast Garšvielu salas, kuģojot uz rietumiem.

Trīs gadus ilgusī ekspedīcija bija veiksmīga, un tā kļuva par pirmo ekspedīciju, kas apceļoja pasauli.

Portugāles monopola sabrukums

Portugāles ekspansija un kolonizācija turpinājās, neraugoties uz Spānijas konkurenci. Portugāļi bija pirmie rietumnieki, kas uzsāka tirdzniecību ar Japānu.

Karaļa Manuela I laikā tika uzcelti vairāki cietokšņi, lai apsargātu galvenos tirdzniecības ceļus.

Portugāle nebija gatava šādam darbaspēka un naudas trūkumam, tāpēc fortus pakāpeniski pārņēma citas jūras lielvalstis, kas nepakļāvās pāvesta pasaules sadalījumam.

1580. gadā par Portugāles karali kļuva arī Spānijas karalis Filips II, kurš bija Manuela I mazdēls.

Ziemeļeiropas iesaistīšanās

Valstis aiz Pireneju pussalas atteicās pakļauties pasaules sadalīšanai. Arī Francijai, Nīderlandei un Anglijai bija jūras pieredze. Neraugoties uz savu tehnoloģiju un karšu slēpšanu, tās tomēr sasniedza ziemeļus.

Pirmā misija 1497. gadā, ko atbalstīja Džons Kabots, bija Ziemeļamerikas izpēte, jo Spānija to īpaši nenovērtēja, jo tur bija mazāk iedzīvotāju un mazāk resursu. 1525. gadā Džovanni de Verazano kļuva par pirmo zināmo eiropieti, kas sasniedza tagadējo Savienoto Valstu austrumu daļu.

Kabota sponsorētā brauciena mērķis bija sasniegt Āziju, apejot Ameriku caur ziemeļiem, un to vadīja Žaks Kartjē (pirmais brauciens bija 1534. gadā, kopumā 3 braucieni),

Lai gan viņam tas neizdevās, viņa braucieni veicināja Ziemeļamerikas kolonizāciju. Ziemeļeiropas valstis arī apsteidza Portugāli un Spāniju Āfrikas un Indijas piekrastē.

Holandiešu un britu pētnieki kuģoja “pamestajās” teritorijās.

Vilems Jansons un Ābels Tasmans izpētīja Austrālijas piekrasti un atklāja Tasmānijas salu, bet 18. gadsimtā britu pētnieks Džeimss Kuks atklāja Polinēziju.

Sibīrijas iekarošana

Galvenais raksts – Sibīrijas iekarošana.

1552. gadā cars Ivans IV Briesmīgais iekaroja Kazaņas hanātu, kas ļāva turpināt Austrumu izpēti un iekarošanu. 1580. gadā Jermaks ar 1636 vīru komandu iebruka Sibīrijā.

Jermaks nedaudz palielināja cariskās Krievijas valdījumu lielumu, bet 1584. gadā viņš noslīka Irtišā, un viņa kazaki pameta Sibīriju.

Taču tas neapturēja Krievijas interesi par Sibīriju, un 80 gadus vēlāk Krievijas īpašumi paplašinājās līdz pat Amūras jūrai un Klusajam okeānam.

Ģeogrāfisko atklājumu laikmeta beigas

Par ģeogrāfisko atklājumu laikmeta beigām uzskata 17. gadsimta sākumu. Tajā laikā Eiropas kuģi varēja sasniegt gandrīz jebkuru pasaules vietu.

Arktika un Antarktīda tika atklātas tikai 19. gadsimtā, un arī kontinentu iekšzemes kolonizācija (Ziemeļamerika, Āfrika) ilga ilgu laiku.

Veidojumi Eiropā

Šī perioda sekas bija vēl nepieredzētas. Gadu tūkstošiem Vidusjūras reģiona ekonomika ir bijusi noteicošā pasaules ekonomika, un valstis, kas to pārvaldīja, valdīja pār visu Eiropu.

Taču tagad, kad tirdzniecība ir pārvirzījusies uz Atlantijas okeānu un Indijas okeānu, vadošās valstis ir kļuvušas Spānija, Portugāle, pēc tam Lielbritānija, Nīderlande un Francija.

Tikmēr nozīmīgo tirdzniecības pilsētu – Dženovas un Venēcijas – nozīme samazinājās. Jūras tirdzniecības ceļi izbeidza arī Zīda ceļa uzplaukumu.

Ģeogrāfisko atklājumu laikmetam sekoja komerciālā revolūcija, kad starp okeāniem ceļošana kļuva par ikdienišķu parādību, un tirgotāji un tirgotāji kļuva par galvenajiem sabiedrības slāņiem.

Tā rezultātā radās buržuāzija.

No Amerikas uz Eiropu tika ievestas jaunas kultūras (kartupeļi, kakao, kukurūza, tabaka, cukurniedres), un no Eiropas tika ievesti mājdzīvnieki.

(zirgi, aitas, cūkas, kazas, vērši). Bija labvēlīgi apstākļi kristietības un Eiropas kultūras izplatībai. Straujāk attīstījās ģeogrāfija un citas zinātnes, un saziņa starp tautām kļuva plašāka un atvērtāka.

Tikmēr Sibīrijas iekarošana padarīja Krieviju par lielvaru Eiropā un pasaulē.

Bija arī negatīvas sekas: naudas vērtība strauji kritās, eiropiešu atvestās slimības un brutālā izturēšanās pret Amerikas, Āzijas un Āfrikas pamatiedzīvotājiem iznīcināja to kultūru un kavēja ekonomisko attīstību.

Taču tas deva viņiem jaunas vēsturiskas iespējas.