Apraksts
Globusa lampa MOON 30 cm
Globusa lampa MOON 30 cm: viens no modernākajiem globusiem, kādu esmu redzējis, ar reālu un ļoti detalizētu Mēness karti. Ir norādīti visi krāteri, to atrašanās vietas un nosaukumi.
Globusa lampai MOON 30 cm ir alumīnija pamatne, kas nodrošina maksimālu stabilitāti un mūsdienīgumu.
Globusa lampa MOON 30 cm – lieliska interjera detaļa.
Globusa lampa MOON 30 cm ir pieejama ar LED apgaismojumu.
30 cm Mēness virsmas karte
“National Geographic” kartogrāfija
————-
Mēness ir vienīgais Zemes dabiskais pavadonis un Zemei tuvākais debess ķermenis.
Mēness atrodas 1,3 gaismas sekunžu attālumā no Zemes.
Otrais spožākais kosmosa ķermenis (aiz Saules). Ar neapbruņotu aci uz Mēness spilgtās orbītas redzami tumši plankumi un gludi apakšējie apgabali, ko sauc par jūrām.
Gaišie apgabali ir augstienes, un tos sauc par kontinentiem. Šie nosaukumi ir nosacīti, jo uz Mēness virsmas nav daudz ūdens.
Gan jūrās, gan kontinentos ir daudz krāteru. Mēness redzamajā pusē ir vairāk līdzenumu nekā neredzamajā pusē.
Tas ir vienīgais Saules sistēmas ķermenis, izņemot Zemi, kuru ir apmeklējuši cilvēki – no 1968.līdz 1972. gadam Mēnesi apmeklējaApollokosmosa kuģi, un 12 astronauti ir nosēdušies uz Mēness.
Ar terminu “Mēness” var apzīmēt arī citu planētu dabiskos pavadoņus, taču ērtības labad šajā rakstā tiks runāts tikai par Zemes pavadoni – Mēnesi.
Mēness kustība
Mēness librācijas un fāžu maiņas animācijaMēness fāžu veidošana: Jaunais Mēness ⚫, Pirmspilnmēness ⚫, Pilnmēness ⚪, Delta ◑ (no Zemes ziemeļu puslodes, no dienvidu puslodes būtu attiecīgi ⚫◑◑◑◐).
Mēness riņķo ap Zemi pa eliptisku orbītu, tāpēc tas nav vienādā attālumā no Zemes.
Tuvākais pietuvošanās attālums ir 363 300 km, bet tālākais attālums – 405 500 km. Mēness riņķo ap Zemi tajā pašā virzienā, kurā Zeme griežas ap savu asi.
Tā kā Mēness riņķo lēnāk, novērotājam uz Zemes šķiet, ka, lai gan nakts laikā tas pārvietojas pa debesīm no austrumiem uz rietumiem, attiecībā pret zvaigznēm tas lēni pārvietojas no rietumiem uz austrumiem.
Tiek uzskatīts, ka Mēness ir izveidojies aptuveni 12 līdz 19 reižu tuvāk Zemei, nekā tas ir tagad, un kopš tā laika lēnām atkāpjas (3,78 cm gadā).
Mēnesim riņķojot ap Zemi, atkarībā no Saules izgaismojuma tas izskatās dažādi – vai tas ir pilns, vai tikai sirpjveida, kas izskatās šādā un tādā veidā – un ir redzama atšķirīga Mēness fāze. Pievienotajā attēlā redzamas visas Mēness fāzes. Pilns Mēness cikls ilgst 29,5 dienas.
Virsma
Pirmās teleskopiskās Mēness kartes tika izveidotas 1609. gadā. 1609. gadā Tomass Harjots (Thomas Harriot, 1560-1621) pirmais uzzīmēja Mēness attēlu ar daudzām atpazīstamām detaļām.
Ilgāku un sistemātiskāku Mēness izpēti veica Galilejs no 1610. gada, sīki aprakstot kalnus, krāterus un pelēkos līdzenumus. Pēdējās tika sauktas par jūrām.
Nosaukums ir simbolisks. Šo jūru nosaukumus raksta latīņu valodā, piemēram, Mākoņu jūra – Mare Nubium, Dzidrā jūra – Mare Nubium.Mare Serenitatis, Salu jūra – Mare Insularus, Vētru okeāns – Oceanus Procellarum.
Jūras aizņem aptuveni 40 % no Mēness redzamās puses.
Mēness virsma ir ļoti bagāta ar krāteriem. Tie ir dažāda lieluma – no milzīgiem 240 km diametra cirkiem līdz mazām bedrītēm, kas no Zemes nav redzamas.
Tipiska krātera iezīme ir valnis, kas nedaudz paceļas virs apkārtnes. Krātera dibens ir pazemināts, un tā centrā var atrasties kalns vai kalnu grupa.
Dažiem krāteriem ir vaļņi, kas no krātera dibena dziļākajām vietām paceļas 3000 m vai vairāk. Par krāteru izcelsmi ilgu laiku ir bijuši strīdi.
Galvenās domstarpības ir bijušas par to, vai krāterus veidoja ārēji spēki (meteorītu triecieni) vai iekšēji Mēness spēki (vulkānu izvirdumi).
Nav šaubu, ka uz Mēness, tāpat kā uz Zemes, ir abu veidu krāteri.
Dažas Mēness jūras atgādina parastus krāterus: tie ir apaļi un no visām pusēm ieskauj kalni.
Piemēram, plašo Lietus jūru(Mare Imbrium) ieskauj Apenīni, Karpati un Alpi. Šie kalni ir nepārtraukti, vietām ar plašām spraugām.
Apenīnu kalni ir visievērojamākie no visiem kalniem. To majestātiskās virsotnes sasniedz pat 4570 metru augstumu.
Citas Mēness virsmas iezīmes ir apaļi kalni, kupoli ar vienu vai vairākiem krāteriem virsotnē un slīpām nogāzēm, nejauši avoti un daudzi lūzumiem līdzīgi veidojumi, ko sauc par lūzumiem, ielejām vai vienkārši ieplakām.
Dažus no šiem veidojumiem var redzēt, izmantojot amatieru novērošanas instrumentus.
Lavas tuneļi
Daļēji sabrucis 50 km garš lavas tunelis
Uz Mēness ir atrasti pazemes lavas tuneļi, līdzīgi kā uz Zemes: plūstošā bazaltu lava vispirms sastingusi virspusē, tad vēl šķidrā lava iekšpusē sabrukusi, veidojot tukšumus.
Zemākas gravitācijas un atmosfēras trūkuma dēļ lavas tuneļi uz Mēness
ir daudz lielāki, desmitiem kilometru gari.
Šie tuneļi ir potenciāla vieta cilvēku kolonijām uz Mēness: tie ir pasargāti no kosmiskās radiācijas, un tuneļos ir pastāvīga un ne tik ekstrēma temperatūra (-20 °C).
Ziemeļu puslode
Mēness ziemeļu puslodē, kas atrodas pret Zemi vērstajā Mēness pusē, ir divas lielas jūras – Lietus j ūra(Mare Imbrium) un Giedros j ūra(Mare Serenitatis).
Abas ir apaļas, bet tikai nedaudz eliptiskas to projekcijas uz Mēness orbītas dēļ.
Lietus jūru gandrīz no visām pusēm ieskauj kalni, tostarp majestātiskie Apenīni, kuru virsotnes sasniedz pat 4570 m augstumu.
Starp Apenīniem un daudz zemākiem Kaukāza kalniem ir plaisa, kas savieno Lietus jūru ar Giedru. Alpus šķērso 95 km garais Platona krāteris ar tumšu dibenu.
Lietus jūras līdzenumā ir vairāki lieli krāteri. Tie ir Arhimēda krāteris, kura diametrs ir 80 km, un divi mazāki, bet dziļāki krāteri – Aristila un Autolika.
Skaidrajā jūrā nav tik lielu krāteru, un lielākais – Beselas krāteris – ir tikai 39 km diametrā. Giedrā jūrai dienvidos pievienojas Klusuma jūra(Mare Tranquiillitatis), kas acīmredzot ir senāka un mazāk regulāras formas.
Tieši šajā jūrā 1969. gada jūlijā nolaidāsApollo 11 astronauti. Tā bija pirmā cilvēku vizīte uz Mēness.
Mēness orbītas austrumu malas tuvumā atrodas Krīzes jūra(Mare Crisium).
Tā ir mazāka, bet viegli pamanāma ar neapbruņotu aci. Lielākais līdzenums ziemeļu puslodē ir Vētru okeāns(Oceanus Procellarum), ko no Lietus jūras atdala Karpatu kalni, kas ir salīdzinoši nelieli.
Aristarha krāteris Vētru okeānā ir viens no spilgtākajiem krāteriem uz Mēness, ko izgaismo no Zemes atstarotā gaisma.
Tā rezultātā šis krāteris bieži ir redzams pat terminatora tumšajā pusē. Uz dienvidiem no Karpatu kalniem atrodas Kopernika krāteris, kas ir apspīdēts ar spožiem stariem.
Dienvidu puslode
Mēness krāteru grupa: 1 – Ptolemajs, 2 – Alphonso, 3 – Alpetragium, 4 – Arzachel
Uz dienvidiem no Mēness ekvatora atrodas plašas līdzenumu teritorijas, tostarp Ptolemaja krāteris, kura diametrs ir gandrīz 160 km, un tam ir samērā gluds un tumšs dibens.
Dienvidos tam blakus atrodas daudz mazāks Alphonso krāteris ar kalnu grupu un plaisu sistēmu uz dibena.
1958. gadā padomju astronoms N. Kozirevs Alphonso krāterī novēroja sarkanīgu mirdzumu, kas norāda uz Mēness nekustīgumu.
Kozyrev uzskatīja, ka tas liecina par Mēness ģeoloģisko aktivitāti – vulkānisko darbību. Trešais ir Arzahelas krāteris, kas ir mazāks, bet dziļāks par Alfonsas krāteri, ar augstu kalnu centrā.
Mēness dienvidu daļa ir pārsvarā kalnaina, bet ir arī vairākas jūras. Tās ir Mākoņu j ūra(Mare Nubium) un mazākā Mitruma j ūra(Mare Humorum).
Mākoņu jūras rietumu daļā, netālu no Arzahelas krātera, atrodasRupes Recta (Taisnā siena ). Tā ir lielākā Mēness virsmas grēda, kas ir 130 km gara un aptuveni 240 m augsta.
Citi gredzenveida veidojumi ir Šikarda krāteris ar tumšu dibenu dienvidrietumos un Klāvija krāteris 230 km diametrā dienvidos, kura dibenā ir virkne mazāku krāteru.
Uz ziemeļiem no Dienvidu kalniem atrodas Tiho krāteris, kas dažkārt tiek dēvēts par Mēness Metropoli, jo tajā ir spilgta garo staru sistēma.
Tuvojoties pilnmēnesim, Tiho dominē visā puslodē, aizēnojot pat lielākos krāterus ap to.
Tiho krātera diametrs ir 86 km, un tam ir masīvas nogāzes. Pat tad, kad Saules stari triecas pret Mēnesi zemienē un spožie stari nav redzami, Tiho krāteris ir viens no iespaidīgākajiem objektiem.
Mēness neredzamā puse
Mēness neredzamās puses kompozītattēls, kas izveidots no LRO attēliem. Tumšais plankums augšējā kreisajā stūrī ir Maskavas jūra(Mare Moscoviense); liels pelēks plankums apakšā ir Dienvidpola-Eitkena baseins.
Mēness griežas ap savu asi tikpat ilgi, cik nepieciešams, lai apgrieztos ap Zemi, tāpēc tas vienmēr ir vērsts uz vienu un to pašu Zemes pusi, bet otru pusi sauc par Mēness neredzamo pusi.
Līdz kosmisko lidojumu uzsākšanai tikai daži Mēness neredzamās puses reģioni bija redzami librācijas dēļ.
Pirmo reizi lielu daļu no Mēness neredzamās puses cilvēce ieraudzīja 1959. gadā, kad to nofotografēja Padomju Savienības kosmosa kuģisLuna-3.
Tika atklāts, ka Mēness neredzamā puse ļoti atšķiras no redzamās puses.
Tajā ir daudz mazāk bazaltu vulkanisma pazīmju, tāpēc šajā pusē ir salīdzinoši maz izolētu virsmas veidojumu, ko dēvē par Mēness “jūrām”.
Ir atklāts arī ļoti interesants krāteris – Ciolkovska krāteris, kura dibenu aizpilda tumša lava.
Uz šo krāteri tika vērsta mūsu uzmanība pirmajos Luna-3 attēlos, kas tika nosūtīti 1959. gada oktobrī.
2014. gada jūnijā NASA zinātnieku grupa nāca klajā ar skaidrojumu, kāpēc Mēness neredzamā puse tik ļoti atšķiras no redzamās puses no Zemes.
Saskaņā ar Zemes un Mēness veidošanās scenāriju hipotētiskā planēta Teja, kas ir aptuveni Marsa lieluma, sadūrās ar pirmatnējo Zemi.
Pēc sadursmes Zeme un Mēness bija ļoti karsti. Pieplūduma spēki lika Mēnesim vērsties pret Zemi ar vienu pusi.
Tā kā Mēness ir mazāks par Zemi, tas atdziest ātrāk. Turklāt tā puse, kas vērsta pret tolaik karsto Zemi, sakarst vairāk, bet pretējā puse atdziest ātrāk.
Vēsākajā pusē labāk kondensējās grūtāk iztvaicējamie elementi – alumīnijs un kalcijs.
Tādējādi neredzamajā pusē izveidojās cietāka garoza, kuru krītošajiem meteoroīdiem bija grūtāk pārraut nekā uz Zemes vērstajā pusē (sk. vēlo kosmosa bombardēšanu).
Lodveida kopa MOON 30 cm
Globusa lampa MOON 30 cm
